Izmēram ir nozīme, bet... „Dzimumlocekļa izmēram ir nozīme, taču ar to nav jāsaprot, ka spēkā ir princips – jo lielāks, jo labāk. Izšķirošā loma drīzāk ir tam, kas notiek vīrieša galvā, ko viņš domā, kā jūtas, un, kamēr vienam 16 cm garš loceklis šķiet par mazu, citam 12 cm ir pilnīgi pietiekami,” intervijā portālam KRUSTTEVS.COM stāsta seksologs Artūrs Vāvere, kurš vairāk nekā 13 gadus cita starpā pievērsies arī vīriešu „galveno instrumentu” palielināšanas procedūrām bez ķirurģiskas iejaukšanās.

Speciālists atzīst, ka vīriešu interese par dzimumlocekļu palielināšanu ir, un sevišķi tā novērota vecuma grupā pēc 30, taču lielākajā daļā gadījumu vēlme iegūt lielāku „vīrišķības simbolu” ir nevis untums, bet līdzeklis seksuālās dzīves uzlabošanai. Te kā arguments bieži kalpojot tīri praktiska rakstura iemesli – piemēram, partnerei iepriekšējais draugs bijis ar apjomīgāku „bruņojumu”, un, rūpējoties par sievietes labsajūtu, tagadējais partneris nolemj savu locekli padarīt apjomīgāku.

No „normāla” līdz „doktora desai”

„Protams, ir arī tādi pacienti, kuri vienkārši grib paaugstināt savu ego. Dažreiz vīri jau gados, kuriem seksuāli aktīvais dzīves posms ir galā, pēkšņi izdomā, ka grib dzimumlocekli dabūt lielāku; vēl citi, vēloties kaut ko seksā uzlabot, pamēģina uzmavu un secina, ka lielāks izmērs neskādētu,” piebilst A.Vāvere.

Izstādē „Erots” pat pieredzēts, ka, pārim ejot gar stendu, dāma sāk interesēties par dzimumlocekļa palielināšanas iespējām, saka draugam – padomā, varbūt vajag, bet draugs uzreiz pretī – nē, nē, nevajag, ir labi tāpat. Tas liek aizdomāties, ka pirmais pamudinājums šādos gadījumos nāk tieši no partneres, spriež speciālists.

Tāpat praksē pieredzēti gadījumi, kad „viņam ir par mazu, viņai – par platu”, un tad faktiski vienīgais risinājums seksuālās dzīves uzlabošanai ir veikt palielināšanas procedūru, jo sievietei iespējas samazināt dzimumorgānu izmērus ir minimālas, taču tas var atstāt nevēlamas sekas.

Pieredzējušais ārsts arī lauž stereotipus par attiecīga rakstura filmās kultivēto gigantiska izmēra „vīriešu atribūtu” izplatību. Lai arī pēc šādu „seksa šedevru” skatīšanās varētu rasties iespaids, ka pasaule pilna ar teju pusmetrīgu locekļu īpašniekiem, kuriem ikdienā komforta labad tie teju vai jātin ap kāju, ilggadējā praksē sastaptais dabiskais izmēra rekords ir 24,5 centimetri garumā un 16 apkārtmērā, savukārt īsākais redzētais „vīrietības simbols” bijis 11 cm garš.

„Krievu izcelsmes pornozvaigznei Muhtaram Safarovam loceklis ir 25 cm garš, ievērojams ir arī tā apkārtmērs, bet tā jau ir „doktordesa”. Labi, pornomodelim tas ir darba instruments, taču nekāda estētiskā skata tur nav. Visam ir savas robežas,” secina dr. Artūrs.

Aizspriedumi, mīti, pašārstēšanās

Lai arī mūsdienu sabiedrībā vairāk nekā 20 gadus seksa un seksuālās veselības jautājumiem it kā noņemtas jebkādas tabu birkas, ikdienas praksē regulāri jāsastopas ar dažādiem aizspriedumiem. Lielāka problēma par konsultācijās apspriestajiem jautājumiem, izrādās, nereti ir... tikšana līdz ārsta apmeklējumam.

„Ja vīrietis tiek līdz konsultācijai, viss aiziet normālās sliedēs, taču grūtākais ir saņemties un atnākt, un raksturīgi, ka ierasts problēmu vilkt līdz pēdējam,” speciālists gan piebilst, ka to varot attiecināt arī uz sievietēm – seksuālās problēmas piecieš gadiem ilgi, līdz kādā brīdī nāk un saka – „es saprotu, ka gultā esmu slikta, kas jādara, lai vīrs neietu prom”.

„Savukārt vīrieši, piemēram, līdz 25 gadiem savlaicīgi nerisina t.s. „situācijas impotenci”, kad seksa laikā zūd erekcija. Ir problēmas ar vienu partneri, pašķiras, pēc laika ir cita – atkal tas pats. Labāk nevilkt garumā, bet uzreiz nākt un problēmas izrunāt, varbūt tur nepieciešams mazliet „piepalīdzēt” ar kādu medikamentu, un process būs normāls,” skaidro A.Vāvere. „Ir pat gadījumi, kad vīrietis atnāk, saka – nākamnedēļ man ir sekss, un vajag ātri visu savest perfektā kārtībā. Jā, problēma bija arī agrāk, gadiem nekas netika darīts, bet nu veidojas jaunas attiecības un „uz sitienu” vajag visu sakārtot.”

Atsevišķa kategorija ir vīrieši, kuri seksuālās disfunkcijas mēģina risināt ar pašārstēšanos, novērojis dr. Artūrs. „Radušies erekcijas traucējumi, vīrietis pie ārsta negrib iet, salasās par uztura bagātinātājiem, kas pat nekur Eiropā nav reģistrēti, pasūta kaut ko no Amerikas, „Viagru” dzer pat trīs reizes dienā, un pēc mēneša kļūst tik slikti ar sirdi, ka teju mirst nost,” A.Vāvere aicina no nezināmas izcelsmes līdzekļiem turēties tālāk, taču vienlaikus uzsver, ka tajā pat laikā ir virkne līdzekļu, par kuriem izveidojušies nepamatoti mīti.

„Par spāņu mušiņām līdz šim rakstīts daudz, bet to iedarbība ir ievērojami pārspīlēta – tajā ir tikai A un E vitamīns, kas mazliet paaugstina tonusu un dod papildu enerģiju, bet šo vitamīnu devas ir pavisam mazas, un te drīzāk varētu runāt par psiholoģisku ietekmi,” spriež seksologs.

Tāpat pastāvot stereotips, ka erekcijas problēmas var atrisināt ar intīmpreču veikalā pirktu krēmu. „Cilvēks ieziež dzimumlocekli ar šo krēmu un domā, ka nu gan labi stāvēs, bet pēc tam sūdzas, ka tas līdzeklis nekam neder. Nu, krēms vien nepalīdzēs! Ja ir problēmas ar erekciju, tās jānovērš ar attiecīgiem medikamentiem!” savukārt te rodoties nākamais stereotips – ja jaunam cilvēkam ārstēšanas nolūkos jāizraksta „Viagra”, viņš baidās, ka turpmāk tā būs jādzer pastāvīgi.

„Tāpat ir vīrieši, kuri 30 gados mēdz sūdzēties par pārāk ātru sēklas noplūdi, kas bijusi visu mūžu. Jo ilgāk šāda situācija pastāv, jo tā vairāk nostiprinās, un kaut ko mainīt ar gadiem kļūst grūtāk. Ja seksā ir problēmas, kaut kas neapmierina, nenotiek, kā vajag, vizīti pie seksologa nevajadzētu atlikt. Arī tad, ja nav problēmu, noteiktos periodos būtu vēlams vienkārši atnākt un pārrunāt, ko varbūt varētu uzlabot,” uzsver seksuālās veselības speciālists, gan piebilstot, ka profilaktiska rakstura vizītes ir ļoti retas.

„Vīriešu problēmas” risina... sievietes

Aptuveni trešdaļā gadījumu vīriešus pie ārsta vedot sievas un draudzenes – sieviete piesakās uz konsultāciju, nāk kopā ar puisi, pati no A līdz Z stāsta par vīrieša problēmām, kamēr viņš nokautrējies stāv un piekrīt – jā, ir tāda problēma. Tāpat novērots, ka t.s. kolektīvās iepirkšanās portālos lielu daļu piedāvāto kuponu iegādājas tieši sievietes... Šādu tendenci A.Vāvere skaidro ar sabiedrībā gadu desmitiem ilgi kultivētajiem paradumiem.

„Sievietēm ginekologa apmeklējums ierasts no pusaudžu gadiem, zēniem ar ārsta apskatēm tā nav. Agrāk, kad bija obligātais militārais dienests, izglītošanās līmenis tomēr bija augstāks, neskatoties uz to, ka padomju iekārtā „seksa nebija” vispār. Tagad kopumā pacientus var iedalīt divās lielās grupās – vieni runā atklāti par visu, kas nomāc un traucē, otrie baidās runāt un, ja pie ārsta jānovelk bikses, teju vai ģībst,” novērojumos dalās seksologs.

Apmierināti ar seksuālo dzīvi... bez seksa

Komentējot pērnā gada nogalē publiskoto informāciju, ka Latvijā augusi apmierinātība ar seksuālo dzīvi, A.Vāvere to skaidro ar zināmu paradoksu.

„Cilvēks, kuram ir seksuālas problēmas, negrib tās risināt, samierinās, viņam seksa nav vispār un viņš ir apmierināts! Visu ar seksu saistīto viņš no prāta izslēdz, tā vietā pilnībā nododas darbam un dažādām aktivitātēm. Diemžēl regulāri sastopami trīsdesmitgadīgi vīrieši, kuriem sekss vispār nav aktuāls,” stāsta speciālists.

Vienlaikus gan ārsts akcentē, ka būtu svarīgi analizēt, kas pētījuma gaitā tikuši aptaujāti, jo „liela daļa seksuāli aktīvo cilvēku ir aizbraukuši”. „Vēl jautājums – kādā veidā aptauju veic? Uz ielas pajautājot, vai cilvēks ir apmierināts ar seksuālo dzīvi, diezin vai kāds atzīsies, ka nē,” spriež seksologs.

Seksa ienaidnieki – galva, pārslodze...

„Droši vien, ka galva,” tā skan dr.Artūra atbilde uz jautājumu, kas ir vīriešu seksuālās dzīves lielākais ienaidnieks, ar to viennozīmīgi domājot to lielāko, kas uz pleciem. Nevarot gan arī noliegt, ka te zināmi „nopelni” ir arī aizspriedumiem un dažādiem sārņiem, ko ikdienā uzņem gan ar uzturu, gan, izmantojot sadzīves ķīmiju.

„Analizēt var sākt ar grūtniecības laiku – kādas ķīmiskās vielas māte uzņem ar pārtiku un, lietojot higiēnas līdzekļus, kur papilnam krāsvielu un dažādu nelabvēlīgu komponenšu. Dabā pastiprināti cirkulē sieviešu hormoni, un, ņemot vērā visu iepriekš minēto, jaundzimušajiem zēniem hormonālais fons kļūst sliktāks. Jautājums – kā organisms tam visam spēj pielāgoties, taču skaidrs, ka vīrietim tas palielina neauglības risku,” skaidro A.Vāvere.

„Kā vēl viens seksuālajai veselībai nelabvēlīgs faktors jāmin teju neierobežotā pieeja pornogrāfiska satura materiāliem internetā, īpaši attiecībā uz pusaudžiem – šķiet, ka neviens to nekontrolē un par to neatbild. Pusaudzis sēž pie datora, meklē aizvien jaunākus, „asākus” momentus, kas rada kairinājumu smadzenēs, uzbudinājumu, viņš paralēli masturbē... Tas sākas, piemēram, 12 gadu vecumā, un, kad 17 gados jaunais cilvēks satiekas ar meiteni, vairs „nav tik interesanti”, jo, skatoties porno, uztvere ir notrulinājusies,” secina ārsts.

Gan attiecībā uz vīriešiem, gan sievietēm speciālists seksuālajai dzīvei nelabvēlīgajiem faktoriem pieskaita arī jau „tradicionālos” – pārslodzi darbā, strādāšanu no rīta līdz vakaram, kā rezultātā mazinās seksuālā enerģija, iestājas pārgurums un domas par seksu vairs nav prātā. Lielāku vai mazāku ietekmi atstāj ieradums „tikai pamēģināt” dažādas apdullinošas vielas – uzpīpēt „zālīti” vai paostīt līmi, kas 20 gados nekādu iespaidu varbūt arī neatstāj, taču var ietekmēt seksuālo varēšanu vēlāk, 25 – 30 gadu vecumā.

...un sieviešu žurnāli

A.Vāvere uzsver, ka sabiedrībā, kur izglītotības līmenis seksuālajos jautājumos ir salīdzinoši zems, „lāča pakalpojumu” sniedz sieviešu žurnālos publicētā dezinformācija, turklāt šos izdevumus pārsvarā pērk sievietes, bet mājās tos pāršķirsta un dažādas aplamības izlasa arī viņu vīrieši.

„Lai piesaistītu auditoriju, vajag pikantus materiālus, sarakstīt kaut kādas muļķības, lai tikai cilvēki pērk – jaunas sievietes žurnālos stāsta, ka viņām no rīta līdz vakaram gribas seksu, un, tie, kas to lasa, sāk domāt, ka ar viņiem kaut kas nav kārtībā. Masveidā tiek kultivēts mīts, ka jaunas meitenes to vien dara, kā domā par seksu un ir gatavas pārgulēt teju ar katru pretimnācēju. Man šķiet, ka daļa žurnālistu, rakstot par seksuālām tēmām, mēģina uzdot vēlamo par esošo vai kaut kā „izlikt” savas problēmas, bet rezultātā tikai maldina sabiedrību,” norāda seksologs, kā vienu no spilgtākajiem minot gadījumu, kad, atsaucoties uz it kā veiktu pētījumu par vidējo locekļa izmēru, uzrakstīts, ka tas esot 14 cm.

„Mani tas ieinteresēja, sazinājos ar redakciju, lai dabūtu šo pētījumu, bet žurnālistes atbilde bija – ai, es savam draugam izmērīju locekļa garumu, negribējās viņu apvainot, un es uzrakstīju, ka tas ir vidējais,” stāsta dr.Artūrs.

Pamēģināsim TO savādāk!

Līdz šim novērots, ka Latvijā sabiedrība attiecībā pret seksa lietām ir ne tikai salīdzinoši aizspriedumaina, bet arī konservatīva, un seksuālajā dzīvē reti tiek izmantoti dažādi palīglīdzekļi, piemēram, intīmajām rotaļām paredzētie ietērpi. Tāpat, ja sievietei ir problēmas ar orgasma sasniegšanu, pašsaprotami būtu sajūtu dažādošanai ņemt talkā dažādus intīmos palīglīdzekļus, domā A.Vāvere.

„Atbalstu dažādu „rotaļlietiņu” izmantošanu, lai attiecības padarītu jautrākas, bet nezinu, kā sabiedrību mainīt, it sevišķi – vecāka gadagājuma. Tāpat nav īsti skaidrs, vai cilvēki par šādām lietām neinteresējas vai arī viņiem trūkst informācijas,” eksperts arī uzskata, ka katram pusaudzim būtu vajadzīga mākslīgā maksts, lai nevis darbotos ar rokām, bet imitētu dzimumaktu, trenētu locekli, pierastu pie attiecīga kairinājuma.

Savukārt, runājot par dažādiem gultas eksperimentiem, pozu vai vides mainīšanu utml., kā visa „atslēgu” seksologs min prasmi atrast, kas patīk sievietei, tādējādi palīdzot atraisīties un pārvarēt nedrošību.

„Abiem jābūt šajā procesā ieinteresētiem – ja sievietei tas nebūs patīkami, tad patīkami nebūs nevienam. Turklāt varbūt sievietei ir citas problēmas – sekss nerada apmierinājumu, viņa tam ļaujas tikai ķeksīša pēc, visu laiku gaidot, kad vīrietis pabeigs un varēs iet gulēt,” pieļauj speciālists.

Izmēram ir nozīme, bet...

Prostitūcijai jābūt legālai!

Skarot tādu sabiedriski visai jūtīgu jautājumu, kā prostitūcija, seksologs pastāv uz to, ka šī joma valsts līmenī pilnībā jālegalizē, attiecīgi veicot šī rūpala reģistrāciju, uzskaiti, medicīniskās pārbaudes, nodrošinot sociālās garantijas utt.

„Prostitūcija vienmēr ir bijusi un būs, un pat Zviedrijā, kur šo pakalpojumu pircējus soda, tā pastāv, tikai slēptā formā, kas ir pat sliktāk nekā tur, kur šī joma ir skaidri noregulēta. Manā skatījumā, likumiski sakārtota prostitūcija ir pilnīgi normāla,” uzskata dr. Artūrs.

„Vienmēr atradīsies kādi, kas runās par barokli kriminālajām struktūrām, taču, manuprāt, šāds baroklis drīzāk meklējams tajās nevalstiskajās organizācijās, kas vēlas panākt prostitūtu klientu sodīšanu – tā izskatās pēc cilvēku tirdzniecības lobēšanas! Aizliedzot ar prostitūciju nodarboties oficiāli, paveras labākas augsne korupcijai un cilvēku vervēšanai seksa industrijā uz ārzemēm. Aiz tā visa stāv lielas starptautiskas organizācijas, tāpat kā ieroču un narkotiku izplatībā, kas ieinteresētas sponsorēt dažādas sabiedriskās organizācijas, savu interešu aizstāvībai,” pārliecināts seksuālās veselības speciālists.

„Agrāk runāja, ka Latvija ir vecpuišu ballīšu citadele. Kāpēc gan lai nebūtu, ja šo pakalpojumu var piedāvāt kvalitatīvi? Normālas prostitūtas nav lētas, lēti seksu var dabūt uz Salaspils šosejas, kur neviens sevi cienošs vīrietis to nemeklēs,” atceroties par šajā lauciņā agrāk veiktajiem pētījumiem, A.Vāvere apgalvo, ka arī Latvijā ir prostitūtas, kurām reklāma nav vajadzīga – viņām ir gan pastāvīga, maksātspējīga klientūra, gan arī no tā izrietoši pietiekami ieņēmumi.

Tam viņš pretstata patreizējo situāciju, kad t.s. „prieka mājas” ir ar likumu aizliegtas, bet intīmpakalpojumi neformāli jāpiedāvā uz ielas, viesnīcās un īrētos dzīvokļos, turklāt prostitūtām jāmaksā suteneriem un vēl nezin, kam, lai tikai viņas neaiztiek...

Armands Jēgermanis
krusttevs.com

Uz Augšu